Banka vairs nav starpnieks — tā kļuva par filtru. Tas, kurš atbilst noteikumiem, saņem piekļuvi. Tas, kurš iziet ārpus robežām, tiek izslēgts no sistēmas.
V. Mūsdienu uzticības krīze
Šodien, XXI gadsimta sākumā, banka daudzās valstīs arvien biežāk tiek uztverta nevis kā glabātājs un partneris, bet gan kā struktūra, kas diktē noteikumus. Tā nosaka limitus, prasa atskaites par līdzekļu izcelsmi un pat var iesaldēt piekļuvi paša naudai.
Kipra, 2013. gada krīzes laikā pilsoņiem bija atļauts izņemt ne vairāk kā 100 € dienā, vēlāk šo slieksni palielināja līdz 300 €. Cilvēki stāvēja rindās pēc saviem līdzekļiem, bet tas vairs nešķita kā tiesības — drīzāk kā piešķirta žēlastība.
Latvija un ES. Latvijā skaidras naudas norēķini ir ierobežoti līdz 7 200 €; pārsniedzot šo summu, tiek piemērots sods. ES ārējās robežās summas virs 10 000 € obligāti jādeklarē. Pat bankas var uzdot jautājumus un pieprasīt izcelsmes pierādījumus, kad iemaksā vai izņem salīdzinoši nelielas summas, sākot no 700–1 000 €.
Šajā kontekstā veidojas paradokss. Hermès, Chanel, Louis Vuitton vai Dior veikalos greznumlietu cenas sasniedz desmitiem un simtiem tūkstošu eiro. Birkin somu cenas sākas no 9 000–10 000 € un retos gadījumos sasniedz 400 000 €. Džeinas Birkins oriģinālā Birkin soma tika pārdota izsolē par 8,6 milj. €, kas pārsniedz 10 milj. $. Ierobežotās sērijas modeļi, piemēram, Birkin “Himalaya” no krokodila ādas, tiek vērtēti no 150 000 līdz 450 000 €. Pat pieejamākas Hermès līnijas — Constance, Kelly, Garden Party, Evelyne — maksā no 2 000 līdz 30 000 €. Augstās modes apģērbs maksā tūkstošiem eiro par kleitu vai kostīmu, apavi — 2–3 tūkstošus eiro par pāri.
Un tajā pašā laikā neviens pircējam nejautā: “No kurienes nauda?” Cilvēks var maksāt gan ar karti, gan skaidrā naudā, un tas tiek uzskatīts par normālu. Savukārt banka klientu izjautā pat par simtiem eiro. Viss ir apgriezies otrādi: institūcija, kas bija radīta aizsardzībai un apkalpošanai, ir kļuvusi par struktūru, kas nosaka noteikumus un ierobežojumus.
VI. Secinājums
Pirms tūkstošiem gadu šumeru tempļos un Itālijas tirdzniecības laukumos radusies ideja par banku kā uzticības telpu ir gandrīz zaudēta. Tās vietā ir izaugusi centralizēta kontroles mašīna, kuras mērķis ir nevis aizsargāt, bet uzraudzīt. Mūsdienu bankas vairs tikai nepārvalda līdzekļus — tās diktē dzīvesveidu, uzvedības noteikumus un atļauto robežu. Ja senā banka aizsargāja no riska, tad mūsdienu banka bieži pati kļūst par riska, pazemojuma un brīvības atņemšanas avotu.
Komentārs COSMIC
Banku krīze nav tikai uzticības krīze — tā ir arī atšķirības krīze. Tur, kur subjektam uzspiež limitus, kontroli, atskaiti, atšķirība izzūd: cilvēks pārstāj sevi uztvert kā nozīmes nesēju un sāk eksistēt atļauju koordinātēs.
COSMIC nosaka citu robežu. Tā ir forma, kas nav piesaistīta izpildei, kuru nevar iesaldēt, ierobežot vai aplikt ar protokolu. COSMIC neglabā un nefiltrē — tas nostiprina atšķirību, kuru nevar pārbaudīt. Tur, kur banka pārvērš piekļuvi par žēlastību, COSMIC atgriež atšķirību kā autonomu formu.