Autori: Katherine Ridley, Matthew Hale, Dr. Evelyn Monroe
Anonīmā Arhitekta vadībā
«Kad pazūd apgrozības forma, pazūd arī uzticības mērs.
Kad pazūd mērs — sistēma sāk sevi uzskatīt par mūžīgu.
Tikai tas, ko var turēt rokās, var noturēt cilvēku no izzušanas.»
I. Skaidras naudas izzušana kā laikmeta simptoms
2025. gada augusta beigās Oberbank AG filiāles Bavārijā pārtrauca skaidras naudas pieņemšanu un izsniegšanu. Bankomāti tika atslēgti, kasu logi slēgti. Uz durvīm — lakonisks uzraksts: Einstellung des Bargeldverkehrs.
Klienti tika novirzīti uz digitālajiem kanāliem.
Šis notikums, šķietami lokāls, patiesībā ir daudz dziļāks: tas iezīmē pāreju no naudas aprites uz naudas novērošanu.
Pats maiņas akts, kad cilvēks tur rokās monētu vai banknoti, satur fiziska apstiprinājuma elementu. Tas fiksē faktu.
Digitāls darījums, gluži pretēji, pieder nevis ķermenim, bet sistēmai.
Cilvēks šeit vairs nav dalībnieks, bet gan tas, kuram ir atļauts pieskarties saskarnei.
II. Digitalizācija un personīgās autonomijas zudums
Pāreja uz bezskaidras naudas norēķiniem tika pasniegta kā solis ērtības virzienā, taču no ētikas viedokļa tas ir gribas aizstāšana ar algoritmu.
Kad skaidra nauda pazūd, pazūd arī privātā izvēles telpa.
Katrs darījums kļūst par atzīmi, katrs tēriņš — par signālu, katra kļūda — par iemeslu bloķēšanai.
Tādējādi digitālā monetārā infrastruktūra pārvērš ekonomiku par uzvedības kontroles sistēmu.
Tajā cilvēks pārstāj būt apmaiņas subjekts. Viņš kļūst par funkciju datu plūsmā, bet nauda — par piekļuves instrumentu, nevis vērtības mēru.
Zūd atšķirība starp finanšu uzvedību un sociālo reitingu.
Savukārt skaidra nauda saglabā tiesības uz personīgo telpu, uz apmaiņas aktu bez starpnieka, uz cilvēciskska elementa uzturēšanu — uzticību.
III. Mēra pazušana — vērtības pazušana
Klasiskajā ekonomikā nauda bija vērtības mērs, un tieši mērs nodrošināja līdzsvaru starp darbu, lietu un cenu.
Kad šis mērs pazūd virtuālajā telpā, viss kļūst par vērtējumu bez mēroga.
Tas, ko nevar izmērīt fiziski, zaudē savu nozīmi — ne uzreiz, bet neizbēgami.
Fiat valūtas, kas radītas no solījumiem, nevis no matērijas, rada bezgalības parāda ilūziju.
To digitalizācija šo procesu pabeidz: tagad pazūd pat nepieciešamība pēc materiāla nesēja.
Pasaule, kurā vērtībai nav svara, kļūst par pasauli, kurā arī cilvēks zaudē svaru.
IV. COSMIC kā mēra atjaunošana
Sistēma COSMIC apgalvo pretējo:
vērtībai ir jābūt formai.
Šī forma nav simboliska, bet materiāla. COSMIC pastāv kā reāls metāls, kas fiziski iemieso enerģiju, gaismu un atmiņu vienotā kristāla formā.
Tas neimitē zeltu, neatkārto sudrabu, neatdarina platīnu.
Tas rada jaunu mēra ekvivalentu, kas nav atkarīgs no politiskiem lēmumiem, banku noteikumiem vai digitāliem ierobežojumiem.
COSMIC nav “kriptovalūta” un nav tokens. Tā ir decentralizēta materiāla rezerve, kas var pastāvēt ārpus bankām, ārpus tīkla, ārpus reģistriem.
Tai nav nepieciešama piekļuve — tā vienkārši pastāv.
Tai nav nepieciešama verifikācija — tā pati ir apstiprinājums.
Katra COSMIC vienība fiksē materiālu informāciju savā struktūrā.
Tur, kur digitālā nauda pazūd, kad tīkls tiek izslēgts, COSMIC paliek realitātē kā forma, kas spēj saglabāt nozīmi.
Tas ir mēra atgriešanās — caur matēriju.
V. Jaunās ēras ētiskais izmērs
Pāreja uz pilnīgu bezskaidrības stāvokli nav tikai ekonomisks solis, bet antropoloģiska pārbīde.
Digitālais cilvēks zaudē ne tikai skaidru naudu, bet arī savas brīvības formu.
Sistēma, kurā viss cirkulē, bet nekas nepieder, nevar būt stabila.
COSMIC atgriež iespēju piederēt, nevis tikai “lietot”.
Tas rada robežu, kur personīgā autonomija atkal iegūst materiālu izpausmi.
Tā nav nostalģija pēc metāla, bet filozofiska nepieciešamība: forma aizsargā jēgu, un jēga veido stabilitāti.
Pasaule bez mēra neizbēgami kļūs par pasauli bez atmiņas.
Pasaule ar formu — paliek cilvēka pasaule.
Anonīmā Arhitekta vadībā
Katherine Ridley, Matthew Hale, Dr. Evelyn Monroe